Straupes lauku labumu tirdziņš notiek
katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā
Straupes zirgu pastā
(3 km no Straupes uz Rīgas pusi jeb 3 km no Braslas uz Straupes pusi,
A3 autoceļa malā, GPS: 57.3249962, 24.9200529).
Lielstraupes zirgu pasta stacija
Latvijas teritorijā apmēram 250 gadu garumā regulāras sazināšanās iespēju nodrošināšanai rūpējās zirgu pasta staciju sistēma. Par tās aizsākumu uzskatāma Zviedrijas ģenerālgubernatora 1639.g. pavēle, kas noteica, ka pie lielajiem ceļiem ik pēc noteikta attāluma jābūt krogiem – stadulām, zirgiem un ratiem pasta un ceļotāju pārvadāšanai. Šai vajadzībai pielāgoja muižu krogu ēkas. Pasta staciju tīkls sendienās nebūt nedarbojās slikti: 17.gs. beigās vēstule no Rīgas uz Stokholmu tika nogādāta 9-10 dienās.
Vecpasts. Johana Kristofa Broces zīmējums, 1804
18.gadsimta sākumā, pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai, Rīgas-Tartu-Pēterburgas pasta līnijas nozīme ievērojami palielinājās. Maģistrāle savienoja galvaspilsētu ar Vidzemes guberņas centru un kalpoja sakaru paplašināšanai ar Rietumeiropu. Vidzemes latviskajā daļā pie šī ceļa iekārtoja astoņas stacijas ar speciāli pastam celtām koka ēkām, starp tām arī pasta staciju Straupē.
Atšķirībā no muižu ansambļiem, kuru izveidē liela loma bija ainaviskiem apsvērumiem, vai krogiem, kuri parasti celti raksturīgos ceļu krustojumos vai pagriezienos, pasta staciju kompleksos dominēja lietišķība un funkcionāls ērtums. Bija stingri reglamentēts, kādus pakalpojumus, cik ilgā laikā un kādā apmērā pastam jānodrošina. Atkarībā no stacijas nozīmības bija noteikts zirgu un to apkalpojošo pasta puišu skaits. Bez zirgu maiņas ceļu līdz nākamajai stacijai nedrīkstēja turpināt.
Straupes zirgu pasta stacija bija viena no pirmajām, kur 18./19.gs. mijā koka apbūvi nomainīja mūra ēkas. Pasta stacijas ēkas atrodas abpus senajam Rīgas – Valmieras zemes ceļam. Pie ceļa novietota pasta galvenā – dzīvojamā māja. Tās fasādi rotā lievenis ar vaļēju arkādi. Ēkas kreisajā spārnā atradās pasta komisāra darba telpas un dzīvoklis. (Pasta komisārs nomāja staciju no vietējās bruņniecības un bija personīgi atbildīgs par tās nevainojamu darbību.) Tā kā pasta pienākumos ietilpa arī pasažieru pārvadāšana, ēkas labās puses telpas bija domātas viņu vajadzībām, bet centrā atradās virtuve. Iekštelpas bija ļoti vienkāršas – apmestas un balsinātas sienas, dēļu grīdas, pildiņu durvis. Lielākais greznums bija baltu un melnu glazētu podiņu krāsnis.
Aiz galvenās ēkas, veidojot daļēji noslēgtu pagalmu, izvietojusies kalpotāju dzīvojamā māja, klēts ar ratnīcu, vecais un jaunais zirgu stallis, bet ceļa otrā pusē iepretim dzīvojamai ēkai – smēde. Kompleksā bijušas divas pirtis: mūra – pasažieru vajadzībām, koka – apkalpojošam personālam.
Kad 1863.g. izbūvēja Rīgas – Pleskavas šoseju, tā sāka kalpot pasažieru pārvadāšanai. Zirgu pasta funkcijas sašaurinājās. Kad 1887.g. arī Cēsu – Limbažu pasta maģistrāli novadīja caur Rozbeķiem, Straupes zirgu pasta stacija beidza funkcionēt. Ēkas tika izmantotas citām vajadzībām.
1980.gados Cēsu muzeju apvienība loloja cerības zirgu pasta kompleksā izveidot Latvijas pasta sakaru vēsturei veltītu muzeju. Tā kā tas bija viens no retajiem šāda veida apbūves ansambļiem, kas saglabājies tik pilnīgi, savu atbalstu apsolīja Vissavienības Sakaru ministrija. Uzsākās kalpu mājas atjaunošana.
Lielstraupes zirgu pasta stacija ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.